Viņš atvēra mazo melno grāmatiņu, viegli noklepojās, lai sāktu savu runu. Lūpas pavērās tikai uz īsu mirkli. Viņš ievilka dziļu elpu, lai mēģinātu vēlreiz. Acis nedroši pavērās klātesošajos. Viņš aizvēra grāmatiņu un sacīja : „Es jums nevēlos lasīt, es jums vēlos pastāstīt par Mārtiņu... ”.
Mums ar māsīcu tajā laikā varēja būt kādi seši gadi. Visi pieauguši bija ārā, vāca sienu. Īsti nezinu kādēļ, bet mums ienāca prātā piena kannā iebērt veļas mazgājamo pulveri. Pašas sapratām, ka tas, ko darām nav gluži labo darbu sarakstā rakstāms, bet pulveris jau bija iebērts, piens kārtīgi samaisīts. Pēc tam abas skrējām atrast kādu drošu paslēptuvi, lai mūs nespētu atrast neviens no kartupeļu laukā strādājošajiem, pieaugušajiem. Atradām kādu vietu, kur mums likās – neviens netiks klāt. Atceros to sajūtu, kad rāpāmies augšā. Sirds bailēs no augstuma sitās arvien straujāk, bija bail pat ieelpot, baidoties nokrist.
Tad pie mums pienāca vectēvs. Suņu būda, uz kuras uzrāpāmies, bija viņam līdz viduklim.
Mārtiņš, mans vectēvs, apsēdās pie suņu būdas un pastāstīja par vienu dienu savā bērnībā. Es melotu, ja teiktu, ka atceros visu, ko viņš stāstīja, bet dažas lietas paliek atmiņā tikpat spēcīgi kā tā sajūta, rāpjoties pa suņu būdas sienu. Mārtiņš stāstīja par pavisam ikdienišķiem notikumiem vienā viņa septiņgadīga zēna darbadienā tepat, Burtnieku pagastā. Pēc tam, kad viņš bija beidzis, es joprojām atrados uz jumtiņa, viņš joprojām atradās lejā, bet kaut kas mainījās, es, asarām birstot, atzinos par to, ko izdarīju ar pienu kannā. Nezinu vai mani aizkustināja tas, kā viņš aprakstīja savas nosalušās kājas, brienot caur rasainā zālē, lai ar maizes sainīti uz pleca dotos ganīt Gaujīnu, viņa mātes vienīgo gotiņu, vai tas asaru atspīdums viņa acīs, kad ar aizlūzušu balsi viņš to man stāstīja, nezinu. Joprojām mani nav piemeklējusi spēcīgāka vainas sajūta kā toreiz. Tikai tagad es saprotu, ka tāds bija viņa mērķis, nevis lamāties, bet likt man pašai saprast, cik grūti viņam bērnība bija iegūt kaut glāzi siltā Gaujīnas piena.
Patiesībā Mārtiņš ir mans vecvectēvs. Un tētim vectēvs. Un viņam ir četri bērni trīs dēli un viena meita, tēta māte, kura nespēja audzināt tēti, tā nu viņš kļuva par Mārtiņa ceturto dēlu, bet es – par viņa mazmeitu.
Pagājušajā gadā mēs ar tēti gājām pakaļ bērzu sulām, kas tika tecinātas bērzu birzī blakus vectēva sūnu zaļajai mājai ar kuplu ozolu pie tās. Viņš stāstīja, kā bērnībā ar „Javu” braucis, no vecām mājām savācis ķieģeļus, gribējis uzbūvēt ārā virtuvi. Vectēvs viņu atbalstījis un teicis, lai tikai nezaudē dzirksti
Pirms pāris gadiem es izdomāju, ka vēlos savā īpašumā šujmašīnu. Tā nu ar vectēvu kāpām augšā uz bēniņiem. Tā skumjās pagātnes smarža. Un skumja ne jau tādēļ, ka traģiska, bet gan tādēļ, ka man tik sveša... Atradām ne tikai karu pārcietušo sodrēju melnuma šujmašīnu, bet arī avīžu izgriezumus, kaklarotu, vēstules. Tur bija bildes no leģionāru laikiem. Tās atradās raupjā gaiša koka kastītē, uz kuras tik dziļi, ka šķita koks teju vai izplēsts, bija iegravēts datums un saule tam blakus. Tajā vakarā kaimiņš viņu brīdinājis – tevi izsūtīs. Kastīti Mārtiņš dāvāja Elzai, lai viņa iegravējot savā sirdī, teju vai izplēšot no tās gabalu – viņš viņu nepametīs. Mārtiņš devās mežā, lai slēptos. Nodzīvoja tur vairākus mēnešu. Mežs nevis atņēmis, bet gan devis spēkus. Un vai ziniet kādēļ? Jo tieši tajā pašā bērzu birzī pie mājas viņš iepazina Elzu, kuras dēļ būtu gatavs Gauju no Latvijas sirds izskrāpēt. Tajā mirklī es sapratu ko pavisam vienkāršu – mīlestība ir. Vectēvs slēpās, jo baidījās, bet ne jau par sevi, bet gan par četrām lietām, ko vērtēja augstāk par visu - tēva mājas, kurās uzaudzis, zemi, kuru uzaris, bērzu birzi, kurā ielicis savu darba garu un Elzu, sievieti, kuru iepazina tajā mežā... Vienā no bildēm bija divdesmitgadīgs puišelis ar bērnišķīgām acīm, izspūrušiem matiem un rotaļīgām bedrītēm vaigos. Mugurā viņam bija t-krekls ar uzrakstu „Dievs, svētī Latviju!”, bet rokās viņš turēja gaišmatainu meiteni ar lielām spožām acīm. „Kā es to skuķi mīlu!, ” viņš teica, un acīs mirdzēja tā pati bērnišķība. Un vaigus rotāja tās pašas nerātnās bedrītes. Velkot roku pār bildi, bija sajūta, kā skarot kādu likteni. Un jau atkal tā smeldze. Ne jau tādēļ, ka liktenis skumjš, bet gan tādēļ, ka man tik ļoti neizdzīvots.
Mēs atradām arī vēstules, ko mans tēvs bija sūtījis viņam no internātskolas. Vēstulēs tētis rakstīja par to, kā viņš salicis kniepadatas zem skolotājas krēsla, kā ielicis mitru avīzi spuldzēs, kā ielējis sodu direktores akvārijā, ka viņu grasās izslēgt no skolas. Es lasīju, smējos un raudāju. Cik vientuļa, bet vienlaikus laimes pilna ir bijusi mana tēva bērnība - bez mātes, bez tēva, bet ar vectēvu un kniepadatām, ko palikt zem skolotājas galda.
Vectēvs stāstīja par to, kā nekad neko manam tētim, kas ar izpūrušiem matiem, zilām acīm un tām nerātnajām bedrītēm vaigos bijis teju viņa kopija, nav aizliedzis, galvenais esot bijis neļaut viņam zaudēt to entuziasma dzirksti, iemācīt cienīt māju, zemi mežu un sievu. Un vai ziniet - viņam izdevās! Un tas ir tas, par ko es viņus abus tik ļoti mīlu. Vienu par to, ka neraugoties uz bērnību bez tēva un mātes, viņš zina, kā ir jāliek bērniem ilgoties pēc kailām kājām uz mājas grīdas, kā neļaut izzust smieklu grumbiņām no sievas sejas. Bet otru par to, ka viņš to iemācīja tētim.
Tā jau tā dzīves dzirksts pāriet. Es to jūtu. Tur jau slēpjas tā dzīves prieka asaru sāls. Ne jau tajos leģionā un mežā, bēgot no Sibīrijas, pavadītajos gados, bet gan tajā dzirkstī no tēva bērnā, no bērna mazbērnā, no mazbērna mazmazbērnā. Tur jau slēpjas tas lepnums, kas liek sažņaugt spītu un apņēmību dūrē, skatoties caur noputējušo un apdzeltējušo bēniņu logu un redzot ozolu pie mājas stūra, klēti pa labi no mājas, kūti taisni priekšā, milzīgo šķūni tai blakus, bērzu birzi pa kreisi, mazu pirtiņu pie tās un visam pa vidu mazu ārā virtuvīti, paša rokām celtu. Un četrus vīrus, kuri ārā strādā. Kuri zina, kā mīlēt un cienīt, kā būt lepnam par to dzirksti, ko Mārtiņš tajos ielicis. Tas lepnums ir tajā aizlūzušajā balsī, stāstot par cilvēku, kurš uz saviem pleciem turējis Skujiņu dzimtu. Un nevis ar varu, bet ar, lai cik banāli tas neskanētu, sirdi un prātu.
Agrāk, mēs reizi gadā Mārtiņdienā visi radi sanācām kopā, sēdāmies pie viena galda, uz kura atvilktnēm rēgojās mana tēva līmētās automašīnu uzlīmītes un manis ieskrāpētā saulīte...
Šobrīd mēs visi sanākam kopā divreiz gadā. Mārtiņdienā un kapu svētkos. Viņš nomira pirms sešiem gadiem. Tas notika ātri - insults. Izvadīšana notika Skujiņu mājās. Lielais šķūnis bija izrotāts ar eglītēm, kuru smaržu es atcerēšos, līdz pati tikšu guldīta starp tām. Bija ieradušies neskaitāmi daudz cilvēku, no kuriem lielu daļu es redzēju pirmo reizi. Es stāvēju pie zārka un neraudāju. Manī bija tāds miers, kad šķiet - esi pārstājis elpot un domāt. Miers par vectēvu. Galu galā Mārtiņš tik sasodīti mīlēja dzīvi un bija tajā paveicis visu, kas viņam bija jāpaveic, nebija palicis nekas, par ko teikt, ja vien... viņš nosargāja sūnu zaļo tēva māju ar apdzeltējušo bēniņu jumtu, paša arto zemi, stalto ozolu pie mājas un bērzu birzi, kas deva spēku viņam un dod mieru man. Viņš pasargāja un patiesi mīlēja Elzu, kurai reiz dāvāja necilo koka kārbiņu ar spītā iegravēto datumu un sauli tam blakus. Elzu, manu vecvecmāmiņu, kurai šobrīd ir 94 gadi un kura joprojām ik vakaru aizdedz svecīti, pie sava mūža cilvēka bildes, kas glabā sevī smeldzes un līksmes piesātinātu likteni. Viņš izaudzināja četrus bērnus un vienu mazdēlu un nevis, katru atsevišķi, bet kopā - kā ģimeni, spēcīgu kā ozols pie mājas stūra. Ģimeni, kura vienmēr kaut divreiz gadā vienlaikus sabrauks, lai ne tikai pieminētu, kas bijis, bet domātu, kā attīstīt to, kas ir. Viņš palīdzēja Latvijai kļūt par zemi, kur katrs var iekopt savu zemes pleķīti, kurā uzcelt āra virtuvīti. Un kas pats galvenais - viņš iemācīja, ka nedrīkst pienā bērt veļas pulveri.
Un tik pat spēcīgi kā sajūta, ka uzrāpšanās suņu būdā mani pasargās, es esmu pārliecināta, ka viņš ir manas dzimtas lepnums, jo tieši vectēvs padarīja mūs, pārējos ,par cilvēkiem, ar kuriem var lepoties...
Mācītājs atvēra Bībeli, lai uzsāktu savu runu, bet tā arī to nespēja izdarīt, klusi aizvēris to, viņš sacīja : „Es jums nevēlos lasīt, bet pastāstīt par Mārtiņu, cilvēku, kurš man iemācīja, kā pareizi jākrauj siens zārdos..”.
Dina Ragēvičiusa
