piedod
- Piedod. Es neklusēju tādēļ, ka negribu runāt, vienkārši ir tik savādi atcerēties... agrāk man bija neaprakstāmas bailes no tiltiem, likās pasaulē nav nekā briesmīgāka, kā iet tiem pāri. Es skatījos uz cilvēkiem, kas bez jebkādām emocijām ar smilšakmens cienīgu sejas izteiksmi šķērso tiltus, un nevarēju izprast kā viņi to spēj, bet tagad es šeit stāvu kopā ar tevi un izbaudu ik mirkli, to sajūtu, ka es vairs nebaidos no tilta, ka viņi vairs nav spēcīgāki par mani nu es esmu tas no kā tagad ir jābaidās viņiem. -
- Meitenīt, izlasi, to, kurš rakstīts pirmajā lapā
Ik diena
kad mākoņos es savu fantāziju zīmēju
un ātrām domām projām skrietin skrienu
es kalnos klaiņodams sev devu brīvību
lai aukstās naktīs tiešām projām ietu
padzeršos no kalna laimi - par tiem, kas tiešām šodien karā cieš
un neaizmirst man mīlestības saikni,
ar tiem, kas gudri manim spriež
likteni mums neradīja, liktenis zvaigznēs raksta pats
ugunskurs mūs sasildīs, kad tiešām pienāks auksta nakts.
Un nebūs tā, kā smilšu grauds, lūk, izzudīs,
Jo prieks nāk pļavā puķes lasot un mati plīvo debesīs
Lai piedod mērķi bultas asās un māsai, kuras akmeņaina sirds
To paskaidrošu nedaudz vēlāk,
jo nāku es no asins pirts.. -
- mazā, es skatos uz tevi kā uz spoguli, tiešām. Nesmejies! tu esi tāda pati kā es tavos gados, tik pat traka, aizrautīga, izslāpusi pēc piedzīvojumiem un patstāvības. Tu esi māksliniece. -
_____________________________________________________________________
***
Bija kāda festivāla otrās dienas rīts. Es cepu olas ugunskurā. Zinu parasti labākajā gadījumā ugunskurā tiek vārīts ūdens roltoniem, bet es gluži kā delikatesi uz pannas cepu olas. Netālu no manis sēdēja savāda paskata puisis.
Gari izpūruši mati, saburzīts apģērbs, priekšā trūkstošs zobs, spēcīgas miesas būves. Ar briesmīgām manierēm un runas veidu, un vispār viens no briesmīgākajiem cilvēkiem kādu varu iedomāties. Tāds bija mans pirmais iespaids ieraugot Kasparu. Īsti pati to negribot, es uzsāku ar viņu sarunu. Izrādījās, ka agrāk viņš dzīvojis tajā pašā pilsētā kur es.
-kur tad tu strādā? - es viņam jautāju. - esmu mākslinieks- viņš man atbildēja. Uz jautājumu un kur tad tu dabū naudu, es saņēmu atbildi - man ir laba māsa.
***
Stāvot autobusa pieturā un gaidot Kasparu es centos iztēloties kādām vajadzētu būt manām emocijām. Satraukums. Bailes. Sajūsma. Riebums. Es savā prātā uzzīmēju ainas. Tā es parasti daru, kad man ir garlaicīgi, jo tieši tā es jutos. Manī bija pilnīga vienaldzība par gaidāmo tikšanos ar svešinieku, kurš pat nepacentās paskaidrot kādēļ laiki, kuros viņš var atbraukt ir ierobežoti, kādēļ viņš vispār grib ar mani satikties. Lai gan uz šo jautājumu nespēju atbildēt arī es. Laikam jau vistīrākā interese.
Viņš izkāpa no Strenču autobusa. Mati bija izķemmēti un sasieti astē. Apģērbs tīrs un izgludināts, likās man pretī nāk cits cilvēks. Satiekoties viņš mani samīļoja un mēs turpinājām iet.
No sākuma mēs klusējām, tad viņš parādīja grāmatu, ko pa ceļam esot lasījis. Stāstīja, ka reizēm mēdzot rakstīt dzeju. Iedeva man izlasīt vienu savu dzejoli. Virsrakstā bija vārds karma. tajā bija pat tādi vārdi kā diafragma un sapņu pasaule... Patiesībā tas bija nesakarīgs, nestrukturēts un tā jēgu, ja tāda vispār bija, nevarēja uztvert. Bet nezin kādēļ man tas dzejolis patika. Es palūdzu vai nevaru to paturēt. Tas joprojām mētājas kaut kur rakstāmgalda atvilktnēs.
Pastaigas laikā es ievēroju, ka uz viņa krekla, plecu rajonā, ar pildspalvu ir uzrakstīts skaitlis 61. tā kā tajā mirklī nebija nekā cita, par ko runāt, es viņam pajautāju, kādēļ tā. - nu jā...tātad ... - viņš uzsāka savu atbildi.
***
Tajā dienā, pārnākusi mājās. Es iekritu gultā un vienkārši skatījos sienā. Es pat nedomāju, likās pirmo reizi mūžā mana galva ir pilnīgi tukša. Nezinu vai tas bija dēļ tā ko uzzināju, vai dēļ garās pastaigas vai karstās saules, nezinu.
***
Pēc divām dienām es aizbraucu pie viņa. Bija savāda sajūta iet cauri parciņam, kas ir visapkārt daudzajām mazajām slimnīcas ēkām. Viņa „mājiņa" bija 23. es gāju un domāju par to, kuri no man pretim nākošajiem cilvēkiem ir apmeklētāji, kuri pacienti. Savādi. No sākuma nemaz nevar uzminēt, kurš ir kurš.
Divstāvīga mājiņa. Trepju margu vietā ir kaut kas līdzīgs sētas žogam. Es piezvanīju pie vienīgajām durvīm. Tās atvēra gados jauns ārsts baltā uzsvārcī. - jā? - viņš stingrā, bet vienlaikus laipnā un šarmantā balsī jautāja. Es atbildēju, ka nāku apciemot Kasparu, esmu viņa krustmeita. Nekas labāks tajā mirklī man prātā neienāca.
Mani ieaicināja iekšā. Maza uzgaidāmā telpa ar vienu izvelkamo dīvānu un sasistas krūzes gleznu pie sienas. Man bija jāparakstās kaut kādā grāmatā. Tad viņš pasauca Kasparu.
Mēs abi aizgājām pastaigāties. Viņš teica, ka pa to ceļu ejot katru rītu. Zāļu dēļ viņš agri aizmiegot un agri ceļoties. Mēs aizgājām līdz Gaujai. Tai pāri stiepās skaists senlaicīgs koka tilts. Mēs aizgājām apsēsties uz tā.
Pēkšņi iestājās klusums. Es viņam jautāju - kādēļ klusē?
- piedod. Es neklusēju, tādēļ, ka... -
***
Pēc trim dienām es atkal aizbraucu pie viņa. Kaut kas mani neizsakāmi lika tur atgriezties. Par sevi es parasti stāstīju maz. Vairāk runāja viņš. Un man nebija iebildumu klausīties, stāstos kā viņam gājis. Es nezinu kurā mirklī beidzās patiesība un kurā mirklī sākās viņa fantāzijas lidojuma stāsti un vai šāda robeža vispār bija. Godīgi sakot man tas bija vienaldzīgs. Mirkļos, kad es biju kopā ar viņu, arī es biju daļa no viņa mazās iedomu vai reālās pasaules un es ļāvos tās pasaules notikumiem.
***
Mēs atkal gājām pa to pašu ceļu, gar to pašu tiltu. Viņš bija iegrimis stāstā par to, kā reiz aizbraucis un Portugāli un dzīvojis tur kalnos. Esot tur devies lai atrastu brīvību. Viltojis CV un dabūjis darbu kādā kūrorta restorānā par pavāru. Visticamāk nebūtu atgriezies, ja vien viņa nu jau bijusī mīlestība to nebūtu lūgusi.
-tu smēķē? - viņš man jautāja. - jā - es atbildēju. Viņš sāka iet pretējā virzienā un es viņam sekoju. Mēs aizgājām atpakaļ uz slimnīcas teritoriju. Pašā meža malā bija veca māja, par kuru varēju vien brīnīties, ka tā vēl turas kopā. Blakus tai bija pelēcīgs suns ar garu noputējušu spalvu un ķēdi, šķiet jau ieaugušu ādā. Mēs kāpām augšā pa kāpnēm smaka bija derdzīga. - Šeit agrāk bija morgs - Kaspars bez emocijām paziņoja. Viņš nopirka paciņu kontrabandas cigaretes un mēs devāmies prom.
Es viņam atgādināju, ka dienā, kad pirmo reiz viņu redzēju, viņš pieminēja savu māsu. - ak jā, mana māsa ... - viņš uzsāka savu stāstu.
***
es jau atkal braucu pie viņa. Pa ceļam domāju par to, ko viņš iepriekšējā reizē bija man pateicis. Patiesībā grūti izšķirties vai viņa māsa tiešām ir tāda ļaunuma pilna būtne, par kādu viņš viņu uzskata, vai tomēr viņa uzvedas tā kā to darītu jebkurš, kurš nav traks.
***
Viņa acis mirdzēja. Viņš man stāstīja, ka slimnīca esot viņam palīdzējusi apkopot viņa dzejoļus un izdevusi tos mazā grāmatiņā. Viņš man to pasniedza. Tā bija zaļa, un patiešām maza. Tajā bija četrpadsmit viņa dzejoļi. Tie vairs nebija tik haotiski, kā iepriekšējie. Tie joprojām bija nedaudz savādi. Bet tajos vismaz varēja saprast domu.
Šī mazā, necilā grāmatiņa, Kasparam laikam daudz nozīmēja. Vismaz spriežot pēc sajūsmas ko viņš centās slāpēt.
Pirmais dzejolis grāmatiņā saucās - ik diena.
***
Parasti pēc mūsu tikšanās reizēm es jutos emocionāli izsmelta. Tas droši vien tādēļ, ka man nācās viņam atdot visu savu pozitīvo enerģiju. Vissmagākās bija divas tikšanās reizes. Vienā no tām viņš man stāstīja par savu ģimeni. Māti , kura pārdozēja un nomira, tēvu, kurš izdarīja pašnāvību pēc mātes nāves. Par tēva bērēm, kad visi stāvēja pie smilšu bedres un aiz melnajām saules brillēm sačukstējās par to, cik tagad grūti būs nabaga 14 gadīgajam Kaspariņam. Par to kā visi tikai runāja, bet neviens nepalīdzēja. Par to kā 16 gadu vecumā viņš pirmo reizi ievēroja, ka ar viņu kaut kas nav tā kā vajag. Par to kā pēc diviem gadiem ar piena paku rokās, sēžot pie tualetes poda, viņš zvanīja ātrajai palīdzībai un pirmo reizi nokļuva psihiatriskajā slimnīcā. Par to cik daudz un dažādas diagnozes viņam bijušas.
Otrajā reizē viņš stāstīja par to kā viņam gājis pēc tam, kad jau bija skaidri zināms, ka viņš ir slims. Sapinies ar narkotikām. Tās reizēm pat pārdevis. Viņš vienmēr jūtot, kad ir par traku, kad tiek pārlieku atrauts no realitātes, tad viņš parasti pats zvanot ātrajiem lai braucot pakaļ. Viņš stāstīja arī par reizi, kad viņa ārsts no Tavika ielas slimnīcas, kurā agrāk mitinājies, izmantojis viņu, kā uzskates materiālu trīsdesmit jauno medicīnas studentu priekšā.
Es klausījos viņa stāstos un tas mani tik neizskaidrojami interesēja. Tikšanās reizes ar viņu kļuva gluži kā mana personīgā trakuma atkarība.
***
Viņš man reiz teica, ka es esot viņa spogulis. Es esot tāda pati māksliniece, kā viņš. Kaspars nav mākslinieks. Un es neesmu māksliniece. Bet viņa fantāziju pasaulē es biju māksliniece un viņš bija mākslinieks. Un viņam tā nebija fantāzija. Viņam tā bija patiesība. Kopā ar viņu arī es biju fantāzijas varā, tikai man tā nebija fantāzija, man tā bija patiesība, pateicoties Kasparam.
Reizēm ejot pa ceļu man gribējās ieķerties viņam rokā. Un ne jau tā pieķerties pie rokas kā draugam vai brālim. Bet gan tā kā pieķeroties daļiņai manis pašas.
Varbūt tieši tādēļ mani tā vilināja tikšanās ar viņu, jo viņš bija mana no realitātes atrautā, trakā daļa. Viņš bija tā manis daļa ko slēpju no citiem, slēpju no sevis.
***
Pēc trim mēnešiem viņu izlaida no slimnīcas.
Viņš iekārtojās vienistabas dzīvoklī. Es palīdzēju viņam nokrāsot sienas. Tādā savādi zaļā krāsā tās bija. Viņš iekārtojās darbā drauga galdniecībā. Iepazinās ar jauku rudmati. Abi sāka dzīvot kopā. Man tā meitene tiešām patika. Labāku viņš nevarētu vēlēties.
Kaspars man nu jau elektroniskā veidā atsūtīja dzejoli. Tas bija par mieru. Es izpratu ik vārdu tajā. Tas bija strukturēts un droši vien literatūras kritiķiem patīkams. Bet man nepatika. Tajā vairs nebija tā haotisma, tā trakuma un neizprotamības, kas bija agrāk, kas bija tajā dzejolī par karmu. Šis jaunais, par mieru, man galīgi vairs nepatika.
***
Es jau kādu mēnesi vairs nebiju ar viņu kontaktējusies. viņš vairs nebija manas trakuma atkarība. Tagad Kaspars bija tāds pats kā es un visi, viņš vairs nebija kā tā daļiņa manis, kuru slēpju.
Telefons iezvanījās četros naktī. Es nesapratu ko viņš man saka, tikai sapratu, ka nav labi. dīvaini, bet tajā mirklī man nebija nekādu emociju.
No rīta man bija pienākusi īsziņa ar tekstu - anekdote ir galā.
Viņš bija mēģinājis izdarīt pašnāvību. Neveiksmīgi. Viņš izdzīvoja.
***
Pēc tam mani nomocīja divi jautājumi. Pirmais - vai es esmu atbildīga par notikušo?
Es viņu izmantoju. Ja cilvēkam ir divi balsti -„normālais" un „trakais" - , viņš bija mans „trakais" balsts. Ar viņa palīdzību es izbaudīju to sevis daļu, kas man trūka, to trakumu, fantāzijas lidojumu par sevi un dzīvi. Pazūdot viņam no manas dzīves, pazuda arī šī manis trakā puse, un es pilnībā atbalstījos pret sākotnējo stabu „normālo". Bet varbūt es biju viņa „normālais" balsts? Esot kopā ar mani viņš guva to kā trūka visvairāk, stabilitāti, nosvērtību, dzīves prieku. Varbūt pazūdot man no viņa dzīves, pazuda arī viņa stabila daļa un viņš atbalstījās pret sākotnējo „trako" balstu, tas neizturēja...
Otrais jautājums bija saistīts ar to, kādēļ es ne mazākajā mērā neko nejūtu, ne žēlumu, ne vainas sajūtu - neko. Varbūt tas ir tādēļ, ka es viņu, kā jau teicu, neuztvēru nedz kā draugu, nedz brāli, es viņu uztvēru kā daļiņu sevis. Un šīs daļiņas manis man nebija žēl un man tās nepietrūka.
***
Varbūt es tiešām esmu atbildīga par notikušo. Ja tā, tad....piedod.
- reizēm es arī pats mēdzu rakstīt dzeju. Tiešām. Man līdz ir viens. Tas saucas Karma. Vēlies izlasīt?
Karma
Tu nezini, kas es esmu
Man ielās viegli var paiet garām
Un neizstaroju enerģiju lāstus
Bet sirds kas pukst mīl uzvaru kā glāstus
Karma kura pussagrauta
Cīnās mācās ik uz soļa
Kāds ausī klusi čukst un sola
Tu redzi nianses un krāsas
Viņš devis visu ko var dot
Tik izmanto to akurāti
Lai zemi meļi neprot kopt
Ar diafragmas palīdzības krāsu
Tu nāksi kā no citas garu pasaules
Un uzsmaidīs kas pretim nākošs
Un tas tik bija mākslas pavediens
Ko viņš devis tev neatņemt
- protams, meitenīt, tu to vari paturēt, tikai, lūdzu, glabā to rūpīgi vai arī izmet, galvenais es negribu lai reiz tas mētātos kādā no tava rakstāmgalda atvilktnēm ...apsoli?
Piedod.
|
