viss sākas ar krāsu. Sapaņa krāsa pārtop pretējās sienas krāsā, atverot acis. Un tad nez no kurienes jau parādās tumši brūnā krāsa. Dažreiz krāsa dedzina. Kā saule kas iespīd acīs, kad esi iznācis no tumšās krāsas apvītās kāpņu telpas. Košums arī krāsa un ne jau tikai rudens lapu vai vecmāmiņas šalles košums, bet arī domu košumam ir krāsa un tev ir krāsa un man ir krāsa un skumjām, un bērnības mīļākajām konfektēm ir krāsa.
man un mums visiem valmieriešiem bija iespēja izbaudīt Ivetas Gudetas radītās krāsas.
„Ja domājam par vērtībām – gaistošām un paliekošām, tad nākas apjaust, ka vienīgā patiesā vērtība ir mirkļu nospiedumiem, kurus nēsājam katrs sevī. Jo dzīve taču vispatiesāk norit tieši sajūtās. Kā saglabāt tās un kā pierakstīt? Kā atsaukt vēl kaut reizi sev atmiņās? Var. Ar skaņu, ar smaržu, ar krāsu. Tā ir universāla valoda, kurā katrs izsaka savu, bet liek tev atpazīt tavu. Mirklīgas noskaņas. Tā es uztveru Ivetas gleznas. Otas triepienā, krāsu plankumā un gaistošas līnijas smalkumā iekodēts dzīves un dzīvības mīlestības stāsts. Drosmīga atzīšanās. Tā prasa drosmi arī no mums, lai notiktu katram dvēselē viļņošanās. Tad būs tā visīstākā mūsu dziļāko būtību saskaršanās. Reizēm nevajag mākslā meklēt ne tekstus, ne zemtekstus. Vajag vien ļauties atpazīstamām sajūtām. Un es jau tagad zinu, ka te – stāvot pie kādas no Ivetas gleznām, ne vienam vien izdosies šī – caur mākslu ar savu dvēseli tik izjusti satraucoša atlalsatikšanās,” tā par izstādi saka māksliniece un dzejniece Gunta Kraulere.
novērtēsim mūsi ikdienas, svētku dienas un brokastu pankūku krāsas, jo krāsa ir dzīve. Un ņemot vērā kalendārā tuvojošos datumu, atcerēsimies par divām krāsāsām - tumši sarkano un dzidri balto.
Valmierieši domāsim un radīsim.
