Šodien es sapratu, kas ir mūzika. Es protams, biju bērnībā dziedājusi korī un zinu kas ir notis un māku spēlēt ģitāru. Bet tikai šodienes uzzināju, kas ir mūzika.
vispirms jau tā bija vēja uguns mūzika. Skan banāli, bet tā nu tas bija. Milzīgs jauniešu pūlis stāvēja pie Valmieras kultūras nama un neraugoties uz vēju cits citam izpalīdzēja, lai aizdedzinātu svecītes un lāpas. Pēc tam jau tā bija soļu mūzika, ejot garā un gaismiņām izgreznotā cilvēku rindā uz Pilsētas kapiem. Tālāk sekoja orķestra mūzika, apvienojumā ar kora dziedājumu. Tā sajūta klausoties un skatoties uz, gaismiņu ieskautajiem, baltajiem krustiem un cilvēkiem, aukstuma un vēja neizbiedētiem. tā mūzika un tās sejas, lepnuma par savu Valsti pilnas, tā ir mūzika. patiesa mūzika, kas liek nejust neko citu, kā tikai tās nesto vēstījumu. un šodien vēstījums bija - Latvija.
Priek Valmierieši par to, ka bijām tik kuplā skaitā. Prieks par silto tēju man blakus. Prieks par Latviju.
Prieks par Valmieru.
